točna Tev
nemaz negribēju vairs neta ar visu viņa tukšumu, bet kad tie tramvaji tā mani iemet savos melnajos caurumos un mazie papēdīši zem pēdām nebūt negrib iet kājām..
tagad gan gribas rakstīt Tev, Tev, Tev, atkal to balto un rasaslāsēm pilno, zini, kā toreiz, kad uzrakstīju visu, kas Tu man esi. Tagad ir daudz vairāk tā visa, un vēl vairāk ir apziņā par nākamību, bet arvien mazāk vārdos un lietās tas viss.
pīpē maitas e-cafē, zaļās ceturdienas un lielās piekienas vidū, gandrīz vai dienasgrāmatu rakstu.
lai jau pakustās pirksti, smadzeņu līdzsvaram lai tiek. metanoia's addicted ir īstais mūds :) (atceries, kā laurim skaidrojām par mūdu? :) )
Un viss, kā mēs skaidrojam un skaidrojamies, ir tik tašķīgi šļakatains, ka šķiet, mēs apskaidrojam ar savu gaismu nākamības budas, kas apkārtstaigas. pie mīļupes uzcelsim mīļmājas paši savām rokām un ar dziesmu, pietašķīsim apkaimi ar savu nemanāmību, nevienam putnam ligzdā neko neiemetīsim, aiz sevis pēdas uzlasīsim, nevienu ziepju burbuli gaisā nepazaudēsim, izraksim tās grabažas, mammai pateiksim, kas esam, vecmammai uzcepsim milzīgu pankūku, saviem draugiem rādīsim, ka var gan 2 satikties, it kā savādāk nemaz nevar būt, tēti vadāsim ragutās un briežiem sienu liksim, bērniem rādīsim, kā visa pasaule elpo, viens otram no rīta sauli acīs sveiksim, velsimies kā mēslu mušas pa laimi, ar visu tiksim galā, ar visu, visu, visu tiksim galā, nu jau vairs šaubu ne mazāko

mīlu Tevi