l i v e
l o v e
d r e a m
s h a r e

[[15:08:2006|19:24]]
viegls happy-living, nesteidzība, nekomerciāli motivēta pārvietošanās telpā un laikā.
maza zemādas injekcija pret manu vīlienu cilvēkos.
varbūt tiešām tāda dzīvošana ir reāla. tad count me in.

galu galā satiku tos, par kuriem biju domājusi, un nesatiku nevienu, kuru negribēju satikt. nesatiku dažus, par kuriem biju domājusi.

iztērēju tās ilūzijas, kurām bija jāiztērējas, un labi, ka tā. apbrīnojami viegla nekādības sajūta, trulums un punkts.

palaidu garām Kko. kad viņi iesēdās busā, lampu gaismā lasīju vienu un to pašu teikumu uzšķīrumā un centos izdomāt, kā dzīvotu tas cilvēks, kas es nebiju. galu galā izdomāju teikumu angliski, kas mani aizrautu pilnīgi citā dzīvošanā, un es zinu, ka aizžmiegtu acis un viss notiktu.

nez, cik ātri iztērētos piepildījuma sajūta. Tu, sapni, tu, ceļš, tu, dzīvošana virsotnē.

par spīti ieradumam un veselajam saprātam, aizverot teltī savas acis, tur bija tā seja, tas piemiedziens ar aci, tas skaņas došanas akta kaisles pārākums, visu laiku dejoju tā, it kā arī es būtu ar piemiegtu aci + paceltu zodu viņpusē - uz skatuves.

lieliskas dienas normālā dzīvošanā.

ceturtajā tādā vakarā beidzot varētu arī gulēt zālē uz vēdera un runāt runāt runāt

septītajā dienā sagribētos rakt. pieteiktos brīvprātīgajos činčik salasītājos. vilktu bluķus, iesēstos traktorā.

bet mana mūzikas valodas barjera berzē rīkli, atkal gribas ienākt divreiz vienā telpā.

otrajā nedēļā nekas cits neatliktu kā nodoties liktenim. uzgulties veļas rīvei, noskrāpēt vēl kādus miesas gabalus uz asfalta.

mazie zīmīgie tetra klucīši veido kādu nepārprotamu celtni.

un vēl vīrs ar indiāņa seju un cilvēku dziedējošām rokām.
-

[[08:08:2006|00:58]]
pat tad, ja tas ir tikai pms..
..tad tās ir labākās dienas manā eksistencē.. kad gribas mīlēties tik ļoti, kad var raudāt pa īstam, kad visi pateiktie vārdi ir tik ļoti no iekšienes, kad pat ļaunumā ir tā milzīgā dvēseles izmisuma žēlaba, kad viss ir īsts.. lai gan krist, nolēkt, ienirt tur nemaz nav viegli.. tās pārējās 20 dienas ieklemmē bezjūtībā..

raudavu sezona, lietus mēnesis, piebriedušas vēdera debesis, saraudājusies aura, nogurusi dvēselīte

bet es nemāku nekā citādi ar cilvēkiem runāt kā vien caur visu smago, kas viņā vai manī ir, es nemāku nekā citādi justies labi ar viņu, es neticu tiem smaidiem, bet es ticu cilvēka priekam. es neticu miega krācieniem, es ticu sviedriem klātai pierei pēc pamošanās

viss cits no manis ir tik neīsts, tik sakņupis, sastidzis, it kā būtu iespiests cita izmēra drēbēs,
galu galā es vairs neticu tam, kāda es izskatos, mani izbrīna jautājumi par manu pagātni (jautājumi paši ir no pagātnes), es neticu tam, kas es tur ārpusē izrādos. man ir žēl tā mana cilvēka, bet viņu uzlabot ir kkāda nepareizā pieeja, es to zināju, tagad es to arī jūtu.

kaut drīkstētu visu laiku raudāt, tad es visu laiku raudātu. vienīgā līdzvērtīgā rezonanse uz kko skaistu pasaulē ir raudāšana, tāda sirds izliešana, ka vairs neko citu, neviena ota, neviens teikums tā nespēj pastāstīt, KāBija. un es mīlu dziedāšanu tāpēc, ka dziedot gribas raudāt (lai gan nedrīkst), mīlu dejošanu, jo tad drīkst raudāt ar visu ķermeni, un mīlu dzīvošanu, jo tad var raudāt ar visu būtību (ja vien tajās 20 dienās, kad nav mēnesreižu un pms, neaizmirstas, ka dzīve ir mīlestība otram un sev ļaut raudāt).

jo tie brīži, kad svētbūšanas gājiena pēdējā dienā ieskanas baznīcas dong,
kad rītausmā pamosties savā baznīcas vienatnē un aizlien pačurāt uz mežu, un tev garām aizčāpo brūns, milzīgs zaķis, tevi (nekustīgu) nepamanījis,
kad otrs cilvēks tev pieskaras, tur roku uz vēdera un neko..
tos brīžus var tikai izraudāt
4|-

[[03:08:2006|11:14]]
gaidu, kad satiksies iedomu Jā ar sajūtu Jā
vai varbūt tā ir sapakotā mugursoma, nevis es
4|-

[[22:07:2006|07:20]]
[Kaspars Dimiters - Smeldzes Pieminjai]
jump joy laugh
dance drummers massage
lighthouse island sheep
zen korea pray

klusie vārdi, vienkārši, nepaplašināti, tīrasiņu sugasvārdi

man ir melnu lapu grāmata, tur gribas ielikt bildes ar klusi baltām maliņām
nebūt negribas saukt šādas naktis par wasting of time

**

un rīta saule ķirsī tagad zelts
un balss pēc negulētas nakts tik skaidra, tik dzidra
nekas cits neatliek:
dzīve kā himna
dziesma un ķermenis kā lūgšana
kā mīlestība, kā raudāšana, kā pļavas debesīs atplesti spārni
-

[[22:07:2006|05:15]]
[Komitas Chamber Choir of Armen - Preparation]
vasaras rīta dzestrums
atgādina par matračiem krimuldā
un baltā svece, smaržkoks, http://ancientfaithradio.com/

līpošo acu, līpošo grāmatlapu, līpošā monitora siltā kofeīndeva, kas rīt aicinās uz dabisko gavēni

dažām lietām ir tāds kluss spēks

kā zaļa meža rīta migla


kkas aizsens aizmūžīgs

kā vārds ligita

kā senajie vecajie
ceturtā gadsimta kristiešu jogi


cenšos nedomāt par Viņu, jo Viņa vienmēr dzird, kad par viņu domā.. bet man jādomā..

ķirši aiz Tava loga sarkano krāsu pārvērtuši asinīs

**
-

navigation
[ viewing | 10 entries back ]
[ go | earlier/later ]